Atrakcijas apraksts
Muzejam ir oficiāls nosaukums - Genocīda upuru muzejs, taču, atsaucoties uz šo muzeju ikdienas runā, kā arī ceļojot pa Viļņas pilsētu, visbiežāk tiek izmantots nosaukums VDK muzejs.
Muzejs tika atvērts 1992. gada 14. oktobrī pēc izglītības un kultūras ministra, kā arī Politisko trimdinieku un ieslodzīto savienības prezidenta rīkojuma. Muzejs atradās ēkā, kurā no 40. gadu vidus līdz 1991. gada augustam atradās padomju represīvās struktūras-NKGB-MGB-KGB un NKVD. Šīs organizācijas nodarbojās ar Lietuvas iedzīvotāju apcietināšanas vai trimdas plānu izstrādi, veica disidentu vajāšanas, kā arī visādā ziņā apspieda visus cilvēku mēģinājumus atjaunot zaudēto neatkarību.
Turklāt lietuviešu tautai šī ēka kalpoja kā simbols padomju okupācijai Lietuvā, kas notika pirms 50 gadiem. Šī iemesla dēļ lietuviešiem ir ļoti svarīgi, lai šī būtu vieta, kur Genocīda upuru muzejs atrada savu vietu, kam vajadzētu un jāatgādina tagadējai un nākamajām paaudzēm par tik traģiskiem un grūtiem gadiem visai tautai (1940.-1990.). Pats muzejs ir unikāls arī ar to, ka tas ir vienīgais šāda veida veids bijušajās tā sauktajās PSRS republikās, kas tika atvērts tur, kur iepriekš atradās VDK mītne.
Līdz 1997. gadam muzejs tika reorganizēts. Šī muzeja dibinātāja tiesības tika piešķirtas Lietuvas iedzīvotāju genocīda un pretošanās pētījumu centram (CIGRRL) saskaņā ar Lietuvas Republikas valdības 1997. gada 24. marta dekrētu. Dekrēts tika nosaukts: “Par Represiju izpētes centra un Lietuvas iedzīvotāju genocīda un pretošanās upuru muzeja nodošanu”.
Šobrīd muzejs ir minētā centra piemiņas nodaļas sastāvdaļa. Tās uzdevums ir vākt, uzglabāt, izpētīt un popularizēt vēsturiskus un dokumentālus materiālus, kas atspoguļo ne tikai fiziskā, bet arī garīgā Lietuvas iedzīvotāju genocīda metodes un formas, ko veica padomju okupācijas režīms. Turklāt autors apsver okupācijas režīma pretošanās mērogu un metodes.
Muzeja ekspozīcija tika izvietota ēkā, kas milzīgam skaitam Lietuvas iedzīvotāju kļuva par ciešanu un bēdu simbolu, kur 1940.-1990. Cietums atradās ap parastas pilsētas ēkas stūri. Katru dienu simtiem politisko ieslodzīto tika pakļauti smagai spīdzināšanai, un viņiem tika piespriests arī nāves sods, kas tika veikts tajā pašā vietā.
Muzeja darbā ir izstādes: Lietuva 1940. un 1941. gadā. Kamēr sākās represijas. 1940. gadā padomju karaspēks iebruka Lietuvas teritorijā. Valsts bija pilna ar opozīcijā domājošiem cilvēkiem. Šī iemesla dēļ pirmais padomju valdības solis bija institūciju izveide, kas risināja domstarpības šajā valstī. Tajā laikā NKVD soda orgāni jau bija uzkrājuši diezgan lielu pieredzi cīņā ar pilsoņiem, kas bija neapmierināti ar pašreizējo padomju režīmu. Tikai 1940. gada jūlijā tika arestēti vairāk nekā pieci simti Lietuvas patriotu, bijušo valdības amatpersonu un intelektuāļu.
Muzeja apmeklētāji var apskatīt 19 bijušās kameras, izolācijas palātu 3 kv. metri, kā arī trīs spīdzināšanas kameras. Šūnas bija mitras un pilnīgi neapsildītas. Turklāt vienā šūnā 9 kv. metrus tūlīt atradās līdz divdesmit ieslodzītajiem, kuriem bija stingri aizliegts ne tikai sēdēt un melot, bet arī aizvērt acis. Spīdzināšanas kameras bija apvilktas ar īpašu skaņu necaurlaidīgu materiālu, kas absorbēja skaļos upuru kliedzienus, kuriem mocītāji sniedza vissmagākos sitienus. Bet sliktākais bija tas, ka cilvēki, kuriem bija aizliegts gulēt tumsā un sēdēt tikai pilnīgā skaņas izolācijā, sāka zaudēt orientāciju kosmosā un vienkārši izjuka. Tā saukto "mitro" kameru grīdas bija piepildītas ar aukstu ūdeni, savukārt ieslodzītie bija spiesti stāvēt uz diskiem, kas izgatavoti no metāla, neļaujot viņiem dienām ilgi gulēt.
Muzejā ir gidi, kas agrāk bija politiskie ieslodzītie. Katrs gids vienmēr parāda savu kameru.
