Atrakcijas apraksts
Aleksandrovas pilsētā, Vladimira apgabalā, adresē Muzeiniy proezd 20 atrodas Aleksandra Kremlim piederošā Krustā sišanas baznīca-zvanu tornis.
Uzmetis pirmo skatienu zvanu tornim, nevar vien apbrīnot tā majestātiskos izmērus. Baznīcas zvanu tornis tika uzcelts tūlīt pēc Novgorodas pogroma. Tajos laikos tas bija piemineklis asiņainajai cīņai, ko Ivans Briesmīgais sarīkoja nelaimīgajiem pilsētas un visas Novgorodas zemes iedzīvotājiem. Ēkas diženums un spēks slēpjas arhitektoniskajā formā, kas pauž nebeidzamu spēku un vienlaikus atturību.
Saskaņā ar agrākajiem aprakstiem, kas attiecas uz Krustā sišanas zvanu torni, tā celtniecība datēta ar periodu, kad Ivans Briesmīgais 1565. gadā pārcēlās uz Slobodu pastāvīgai dzīvesvietai. 1945. gadā slavenais arhitekts P. S. Polonskis. kādā no galerijām atklāja sena staba karnīzi 14 m augstumā. Sienu biezumā tika atrasti arī profila stieņi un lentes. Tika identificēts sākotnējais pīlārs, kuram ārpusē bija trīs līmeņi. Visi līmeņi bija aprīkoti ar logu atverēm.
Cara Ivana Briesmīgā laikā viens no zvanu baznīcas pīlāriem tika demontēts, bet otrais tika aprīkots un pacelts astoņstūrī ar milzīgiem piloniem, kuru augstums bija no zemes līdz apakšējai galerijai. 30 metru attālumā no Trīsvienības katedrāles dienvidu puses atradās oktaedriskais stabs.
Krustā sišanas baznīca-zvanu tornis kļuva par klasisku telts jumta veckrievu stila paraugu, kas lielākā mērā raksturīgs sākotnējam akmens celtniecības periodam visā Krievijā.
Kopējais baznīcas augstums sasniedz piecdesmit sešus metrus. Apakšējās galerijas apgabalā ir vairāki līmeņi, kas paredzēti visdažādāko profilu arkveida kokoshnikiem. Apakšējā līmenī kokoshniks ir aprīkots ar apaļiem logiem, kas atrodas vidū. Šajā daļā ir otrā galerija. Nedaudz augstāk, virs kokoshniku līmeņiem, atrodas tā saucamā zvana platforma, un virs tās paceļas augsta telts. Virs telts karājas astoņstūra priekšnams ar miniatūru kupolu. Dienvidu pusē pie zvanu torņa ir neliels zvanu tornis, kas ir Groznijas celtniecības objekts un kas ir apvienots vienotā veselumā ar galveno ēku. Tiek uzskatīts, ka šeit karājās piecsimt mārciņu smags Novgorodas zvans. Zvanu tornim blakus ir arī neliela, no akmens būvēta kamera, kurā ir četras istabas. Līdz 1707. gada sākumam šeit dzīvoja princese-mūķene Marfa Aleksejevna, kura bija izsūtīta Ivana Briesmīgā vadībā. Kopš tā laika šis pielikums tiek saukts par “palātas Marfinu.
Kamerā ir savienojums ar zvanu torni, izmantojot uzlauztu ieeju. No šī brīža zvanu torni sāka saukt par Krustā sišanas baznīcu-zvanu torni vai Kunga ciešanu baznīcu.
No zvanu torņa ārējās ieejas ir šauras akmens kāpnes. Kāpnes ir nedaudz neērtas. Visa eja ir izgaismota caur spraugām līdzīgām logu atverēm. Kāpnes ved uz pirmo galeriju, kas aprīkota ar neparastām arkām. Tad akmens kāpnes ved uz otrā līmeņa galeriju, kas ir diezgan vāji apgaismota un nedaudz tumša.
1572. gadā Veļikijnovgorodā tika izliets jauns zvanu tornis. Darbus veica meistars Ivans Afanaševičs. Ir zināms, ka 17. gadsimta beigās pie zvanu torņa karājās 12 zvani, no kuriem viens svēra 500 mārciņas.1701. gadā, kas piederēja Pētera Lielā valdīšanai, Maskavā tika pavēlēts atskanēt visiem zvaniem. 1823. gadā turīgi Aleksandrova Ugolkova un Kaļenova tirgotāji baznīcai uzdāvināja jaunu zvanu, kas drīz tika izliets metālā.
1969. gada beigās tika pabeigti notiekošie restaurācijas darbi Krustā sišanas baznīcā. Bija jāatjauno pagrabs, kas būvēts no balta akmens, kā arī tika saremontēts jumts, telts, Martas kamera un visas kāpnes. Veco apmetumu nojauca un izveidoja jaunas starpsienas. Martas kamerā ir saglabājusies vecā podiņu krāsns.
