Atrakcijas apraksts
Aspazijas māja ir neliela koka divstāvu ēka ar gaiši zilu, gandrīz baltu fasādi, ko rotā debeszilie kokgriezumi. Māja atrodas Dubultu pilsētā (Jūrmalas rajons). Šeit ir pietiekami daudz šādu ēku. Kopš 19. gadsimta sākuma viņi uzcēla dahas piekrasti.
Mājas saimniece - Johanna Emīlija Lisette Rozenberga, precējusies ar Elzu Pliekshani, iegāja latviešu un pasaules dzejas vēsturē ar pseidonīmu Aspazija. Viņa dzimusi 1868. gada 4. (16.) martā Zalenieku volostas lauku saimniecībā Dauknas.
Aspazija bija latviešu dzejnieka, sabiedriskā darbinieka un dramaturga Jana Raiņa (Pliekshan) sieva un uzticīgā pavadone. Viņa bija viņa tiešā sekretāre, visstingrākā kritiķe un, protams, mūza. Aspazijai bija neparasts talants dzejniekam, prozas rakstniekam un dramaturgam. Kad viņa 1894. gadā satika Jāni Pliekshanu (laikraksta "Dienas Lapa" redaktore), viņa jau bija sarakstījusi lugas, kuras tika rādītas uz Rīgas Latviešu teātra skatuves. Darbi nesa Aspazijai panākumus un atzinību. Bet tajā pašā laikā viņa tika atlaista no teātra. Lugai "Zaudētās tiesības" bija pārāk apsūdzoša ievirze. Tajā Aspazija kritizē morāli sabiedrībā un tieši aicina sievietes cīnīties par savām tiesībām vienlīdzīgi ar vīriešiem.
Jānis ilgu laiku nevarēja izlemt izlasīt viņa dzejoļus izvēlētajam. Bet drīz viņa izteiks savu viedokli. Es pārlasu jūsu pēdējos dzejoļus un apbrīnoju tos, viss, ko jūs rakstāt, ir oriģināls, ārkārtīgi oriģināls. Tas nebūt nav mīlestības aklums, jūs esat iepazinies ar manu skarbo kritiku. Esmu pārliecināts par jūsu talantu. Es turēšu savu vārdu un palīdzēt jums augt, kā jūs man palīdzējāt.”… Tādējādi iedvesmotais Jānis Pliekshans kļūst par dzejnieku Raini. Pirmo reizi viņa dzejoļi ar šādu pseidonīmu tiks publicēti 1895. gada 1. novembrī.
Rainis vienmēr ir iebildis pret nevienlīdzību sabiedrības sociālajos slāņos, un varas iestādes viņu apspieda. 1897. gadā Aspazija mīļotajam cietumā rakstīja: "Mans mīļais, dārgais! Es dotu savu brīvību tūkstoš reižu, ja vien es būtu ieslodzīts kopā ar tevi. Ūdens malks un sausa garoza - tas ir viss, kas man vajadzīgs."
Precējušies, viņi dzīvos laimīgi. Bet daudzi izmēģinājumi nonāks Aspazijas partijā. Kopā ar vīru viņa piedzīvos ilgu trimdu, pārbaudīs trimdu un tālāk - pasaules slavu un atzinību. Aspazija radīs lieliskus dzejoļus, bet neatgriezeniski paliks sekundārajās lomās. Vīra slava neļaus pilnībā izpausties viņas pašas talantam.
Dzejniece pēc vīra nāves šo māju iegādājās 1933. gadā. Viņa pārcēlās šeit no Rīgas uz Dubultiem. Pēdējos 10 dzīves gadus Aspazija šajā mājā dzīvoja nevis viena, bet kopā ar savu uzticīgo mājkalpotāju Annušu - praktiski ģimenes locekli. Radoši cilvēki pulcējās mājā, deklamēja dzeju un muzicēja. Bet pēdējos 3 dzīves gadus viņa bija ļoti vientuļa. Aspazija mirst 1943. gada 5. novembrī.
Pēc Aspazijas nāves māja pamazām deģenerēsies. Tas kļūs par pašvaldības īpašumu. Pamazām no tā sāks pazust sadzīves priekšmeti un mēbeles. Katru vasaru tajā tiks izmitināti pagaidu iemītnieki, kurus neinteresēs ne mājas vēsture, ne tās aizsardzība. Kādreiz Aspazijas māja bija skaistākā ēka, bet tagad tā ir zaudējusi savu skaistumu un kārtību.
Par laimi, 1990. gadā pēc inteliģento Latvijas iedzīvotāju ierosinājuma Aspazijas māju sāks rekonstruēt. To darīs cilvēki, kuri apbrīno dzejnieces talantu. Viņi, pēc liecinieku stāstiem un atrastajām fotogrāfijām, izvēlēsies mājai mēbeles, atjaunos tās iekšējo apdari.
1996. gadā rekonstruētajā mājā tiks izveidots Aspazijas muzejs, kas ir Jūrmalas mākslas muzeja filiāle. Tā laika vāzes, traukus, grāmatas, gleznas, figūriņas, drēbes muzejam dāvinās Jūrmalas un Rīgas iedzīvotāji, kas pieder sabiedriskajai organizācijai "Aspazijas mantojums". To vada Ruta Zenīte. Ir arī lietas, ko prezentēja Ruta Maryash. Šī ir liela latviešu mākslinieka Cielava glezna, Vīnes komplekts - rokassomiņa, šalle un filca josta, melna zīda izšūta šalle uz manekena ģērbtuvē.
Un atkal māja sāka dzīvot savu bijušo dzīvi, it kā saimniece to neatstātu. Viņš atkal kļuva labi kopts un skaists. Kad esat iekšā, jūs ienirt šajā brīnišķīgajā laikā un aizmirstat par tagadni.
Tūristus piesaista mājīgā mājas atmosfēra, ekskursijas tējas dzeršanas pavadībā. Šeit viņi lasīja Aspazijas dzejoļus apmeklētāju valodā. Skaisti skan mūzika. Lielajā telpā bez mēbelēm, kas atrodas pirmajā stāvā, tiek rīkotas gleznu, fotogrāfiju, skulptūru izstādes. Šajā numurā var izmitināt aptuveni 50 cilvēkus. Un uz ielas mājas priekšā ir sniegbalts piemineklis Aspazijai. To veidoja slavenā tēlniece Arta Dumpe.
Aspazijas māja-muzejs ir viens no skaistākajiem un interesantākajiem memoriālajiem muzejiem Latvijā.
