Atrakcijas apraksts
Piemineklis Musa Jalil, tatāru dzejniekam un patriotam, atrodas pie Kazaņas Kremļa galvenās ieejas, netālu no Spaskas torņa. Skulptūra tika uzstādīta 1966. gadā. Pieminekļa autori bija tēlnieks V. E. Tsigals un arhitekts L. G. Golubovskis.
Piemineklis ir komplekss, kas sastāv no trapecveida granīta platformas, kas pacelta virs zemes līmeņa, dzejnieka skulptūras un granīta sienas. No Tūkstošgades laukuma puses uz pieminekli paceļas granīta kāpnes. Kompozīcijas centrā ir puķu dārzs, un blakus tam ir pulēti granīta akmens soliņi. Uz bronzas pieminekļa ir dzejnieka faksimila paraksts. Uz granīta sienas ir stilizēti bezdelīgu attēli un citāti no Džalila dzejoļiem. Viena no rindām ir īpaši slavena: "Mana dzīve starp cilvēkiem skanēja ar dziesmu, Mana nāve skanēs kā cīņas dziesma."
Džalils (Zaļilovs) Musa Mustafoviča dzimusi 1906. gada 2. februārī, 1944. gada 25. augustā izpildīta nāvessods Pleczenes cietumā. 1956. gadā viņam tika piešķirts Padomju Savienības varoņa tituls (pēc nāves).
1914.-1919. gadā dzejnieks mācījās Kazaņas madrasā, 1919.-1924. gadā Orenburgas pilsētā Tatāru Sabiedriskās izglītības institūtā. 1925. - 1927. gadā Musa strādāja par komjaunatnes rajona komiteju instruktoru. No 1927. līdz 1931. gadam studējis Maskavas universitātē un jau strādā bērnu žurnālos, kas izdoti dzimtajā tatāru valodā. 1933. gadā Musa vadīja komunistu laikraksta literatūras nodaļu. 1935. gadā strādāja par literatūras nodaļas vadītāju Tatāru operas studijā, kas atradās Maskavā. Jau šajos gados sāka izdot viņa dzejoļu krājumus tatāru valodā. Viņš raksta populārus tekstus un romances. Viņš ir libreta autors operai Altynchech, kas 1948. gadā tika apbalvota ar PSRS Valsts balvu.
No 1931. līdz 1941. gadam Musa bija TASSR Rakstnieku savienības valdes izpildsekretārs. 1941. gadā viņš tika iesaukts frontē kā korespondents Otrās šoka armijas laikrakstam, kura nosaukums bija "Drosme". 1942. gadā viņš tika nopietni ievainots un nonāca gūstā. Viņš devās cauri koncentrācijas nometnēm Baltijā, Polijā un Vācijā. Vācu gūstā viņš organizēja tatāru karagūstekņu grupu, kas veica graujošu darbu pret nacistiem. Nometnēs un Moabitas cietumā Berlīnē viņš turpināja rakstīt dzeju. 1944. gada 25. augustā viņam kopā ar biedriem pazemē tika izpildīts nāvessods. Tas notika Pletzensee fašistu cietumā.
Brīnumainā kārtā caur Beļģiju un Franciju viņu sasniedza divas viņa piezīmju grāmatiņas ar nebrīvē sarakstītiem dzejoļiem. Tajos bija 93 dzejoļi. Piezīmjdatoriem tika dots nosaukums "Moabitskie". Par šo dzejoļu ciklu Musai Džalilai 1957. gadā tika piešķirta Ļeņina balva.
