Atrakcijas apraksts
Livonijas ordeņa pils, pareizāk sakot, tās drupas atrodas Valmieras pilsētā, Gaujas labajā krastā, Ratsupes satecē, aptuveni piecdesmit metrus uz ziemeļaustrumiem no Svētā Simana baznīcas.
Pēc vēsturnieku pieņēmumiem, 13. gadsimta sākumā Ratsupes grīvā atradās Latgales pils Autine. Ap 1208. gadu šeit valdīja Varidotis. Viņa īpašumi bija neatņemama senās Tālavas teritorijas sastāvdaļa. Šo zemju iedzīvotāji apliecināja pareizticību un nodeva nodevu Pleskavas kņaziem.
1224. gadā latgaļu zemes tika iekarotas, sadalītas, un Valmieras novads nonāca Livonijas ordeņa īpašumā. Pētnieki liek domāt, ka pils šeit celta pēc 1224. gada. Saskaņā ar citu versiju, pili 1283. gadā uzcēla ordeņa meistars Vilikens no Endorpas (Šauerburgas). Pati pils nav minēta 13. gadsimta vēsturiskajās skicēs.
14. gadsimta sākumā pie pils parādījās apmetne, kurai bija kopīgas aizsardzības struktūras ar pili. Vēlāk pils bieži tika pieminēta hronikās, jo šeit bieži notika svarīgi notikumi.
1560. gadā, kad sākās Livonijas karš, pili ieskāva Ivana Briesmīgā karaspēks, bet viņiem neizdevās to uzņemt. 1577. gadā pili atkal ieskauj krievu karaspēks, kuram šoreiz izdevās to ieņemt. Atkāpšanās laikā pils tika daļēji izpostīta.
Pēc Polijas un Zviedrijas kara 1600.-1629. gadā pils piederēja zviedriem. 17. gadsimta otrajā pusē pils tika nocietināta, tika uzlieti zemes vaļņi un uzcelti bastioni. 1702. gadā Lielā Ziemeļu kara laikā Valmieras pili ieņēma Pētera I karaspēks. Pils tika nodedzināta un tā vairs netika uzcelta.
Pils tika uzcelta Gaujas labajā krastā, Ratsupes grīvā, Latgales pils vietā. Ratsupes lejtecē atradās dzirnavu ezers, kas aptvēra pils pieejas no ziemeļiem un austrumiem. Gauja tek no dienvidu puses. Un no rietumiem tika uzcelts plašs grāvis, kura platums bija 30 metri un dziļums 6 metri. Viņš sadalīja pili un apmetni. Galvenā pils un priekšpils bija 100 metrus garas un 30-50 metrus platas. Plānā tas ir neregulārs četrstūris. Cietokšņa siena tika uzcelta atbilstoši vietējam reljefam un sasniedza 2,25 metru biezumu. Dzīvojamās un biroja telpas atradās gar sienām. Priekšnama stūros atradās 2 sargtorņi. Pils teritorijā ienācām caur apmetni un priekšpili, un uz galveno pili veda paceļamais tilts virs grāvja.
No pilsētas aizsardzības daļas līdz mūsdienām ir saglabājies aizsarggrāvis un nelieli pilsētas ziemeļrietumu, rietumu un dienvidrietumu sienu fragmenti. Un pils teritorijā var redzēt 18. - 19. gadsimta ēkas, kas bija Valmieras mazā vēsturiskā centra kodols.
Līdz mūsdienām ir saglabājušās dažas vēsturiskas leģendas, kurās teikts, ka krustneši piespieda Valmieras novada iedzīvotājus savākt milzīgus akmeņus no kulta pagānu vietām pils celtniecībai. Viņi saka, ka akmeņi šajās vietās spīd naktī. Laukakmeņi glabā atmiņā laiku, kad bruņinieki piespieda baltu ciltis pārvietot akmens sargus-milžus no kulta vietām, kur cilvēki upurēja dievus pils celtniecības dēļ. Par to pagānu dievi atriebās pils iedzīvotājiem. Šeit pastāvīgi notika nepatikšanas un nelaimes. Cilvēki nomira no nesaprotamām slimībām, izdarīja pašnāvību, un, kad no tumsas parādījās vīrietis no citas pasaules, viņi kļuva traki un metās no sienām grāvī. Tāpat leģenda vēsta, ka pirmais krustnesis, kurš pavēlēja vilkt akmeņus no pagānu vietām, nomira briesmīgā nāvē. Un Valmieras pils celtniecības laikā viņi ar mucām brauca pa teritoriju un paņēma pienu no vietējiem iedzīvotājiem, un nebija svarīgi, cik viņiem bija govis. Un tas tika darīts, lai mīcītu kaļķi pienā, tāpēc vecā mūra ir tik stipra.
Valmieras ordeņa pils drupas un viduslaiku pilsētas nocietinājuma paliekas pie Gaujas atgādina Valmieras centru no 13. gadsimta līdz mūsdienām.
