Atrakcijas apraksts
Princeses Zinaidas Jusupovas (dz. Naryshkina) savrupmāju (lietuves māju) sāka būvēt Liteiny prospektā Sanktpēterburgā 1852. gadā. Sākotnēji pils projektu izstrādāja arhitekts Haralds Boss, bet sakarā ar to, ka to neapstiprināja grāfiene, pasūtījums tika nodots tolaik jau zināmajam arhitektam Ludvigam Bonstedtam. Savrupmāja tika pabeigta 1858.
Savrupmāja ir divstāvu ēka itāļu renesanses arhitektūras stilā ar baroka elementiem. Saskaņā ar arhitekta ideju ēkas ārpusei bija jāatspoguļo pilnīgi jauna pieeja baroka stila interpretācijai un jāatšķiras no savulaik Sanktpēterburgā jau uzceltajām savrupmājām. Pēc tam šo stilu sauks par "neobaroku". Lai atrisinātu šo problēmu, ēkas fasādes apšuvums tika izgatavots no dabiskā akmens (smilšakmens) no vietējiem, Gatčinas un Brēmenes iežiem. Kariatīdu figūras pie ārdurvīm ir cirsts no tā paša materiāla. Arī ārpus ēkas rotā apmetums, kolonnas, pilastri. Virs centrālā frontona atradās Nariškinu un Jusupovu ģimeņu ģerboņi.
Pils valsts telpas (rozā, balta, zila) tiek izpildītas dažādos stilos. Interjera dekorēšanai tika izmantots mākslīgais marmors, apmetums un zeltīšana. Rīkojumi pils iekšējās apdares māksliniecisko un dekoratīvo darbu izpildei tika doti tā laika labākajiem un slavenākajiem meistariem. Slavenais 19. gadsimta mākslinieks N. Maikovs izgatavoja pils medaljonus, desportportus un plafonus. Pils rozā viesistaba (tajā esošie medaljoni) pieder mākslinieka K. Paula rokai. Milzīgās bibliotēkas sienas rotā mākslinieka G. Roberta paneļi. Kopā ar bibliotēku īpaši ievērības cienīga ir lielā ēdamistaba, portretu un koncertzāles, Zaļā viesistaba, ziemas dārzs un lielās marmora kāpnes, ko veidojis akmens griezējs Baluškins.
1855. gadā savrupmājas projektu papildināja mājas baznīca. Īpašu atļauju Svētajā sinodē princesei Jusupovai sniedza pēdējās slimības dēļ, kuras dēļ viņa nevarēja apmeklēt dievkalpojumus ārpus mājas. Mājas baznīca atradās dienesta spārna trešajā stāvā. Pamatojoties uz tajā laikā jau uzceltajām galvaspilsētas sienām, slavenais galdnieks Lapšins uzcēla koka velvi un kupolu, balstoties uz sienas pīlāriem. Tempļa mākslinieciskā apdare tika pabeigta gadu vēlāk pēc pašas savrupmājas celtniecības pabeigšanas (1859. gadā). Baznīcas ikonostāzi, ko rotāja cirsts zeltījums, izstrādāja mākslinieks un arhitekts Aleksejs Maksimovičs Gornostajevs. Svētās Dieva Mātes aizlūgšanas tēls tika novietots pie labās kora, bet kreisajā pusē - princeses Jusupovas patronese, mocekle Zinaīda. Baznīca tika iesvētīta tikai 1861. gadā Svētās Dievmātes aizlūgšanas vārdā. Īpaši ievērības cienīgs baznīcā bija samazināts Ibērijas Dieva Mātes kapelas modelis un imperatora Nikolaja I rokas.
Tā laika savrupmājas skati tika iemūžināti akvarelista un grafiķa Vasilija Sadovņikova darbos, kurš pasūtīja grāfienei Jusupovai trīsdesmit akvareļu sēriju.
Pēc princeses Z. I. Jusupova 1893. gadā, kņazu ģimenes pārstāvjiem savrupmāja piederēja vēl 15 gadus. Pēdējais īpašnieks (līdz 1908. gadam) bija princeses mazmazmazdēls Fēlikss Jusupovs (juniors). Pēc tam ēku izīrēja Teātra klubs. Pirmā pasaules kara laikā savrupmājā atradās slimnīca. Pēc revolūcijas ēka tika nacionalizēta un pakāpeniski nodota dažādām organizācijām. Tajā pašā laikā mājas baznīca faktiski tika zaudēta. 1950. gadā (pēc citiem avotiem - 1949. gadā) ēku pārņēma Zināšanu biedrība (tur atradās centrālā lekciju zāle).
Tagad ēkā atrodas Ārējo ekonomisko attiecību, ekonomikas un tiesību institūts.
