Ir pilnīgi nesaprotami, kā Eiropas pundurvalstīm, ko ieskauj tik spēcīgas un spēcīgas spējas, izdevās aizstāvēt savu neatkarību un tiesības izvēlēties savu ceļu. Iespējams, šo noslēpumu atklās vienas no mazākajām Eiropas valstīm Sanmarīno vēsture.
Tajā pašā laikā, neskatoties uz tās niecīgo izmēru, valstij ir ļoti pretenciozi nosaukumi, piemēram, visnopietnākā republika - šādi Sanmarīno vārds izklausās burtiskā tulkojumā no itāļu valodas. Toponīms uzmin, kā sauc vienu no kristīgajiem mūkiem, kas stāvēja pie mini valsts dzimšanas pirmsākumiem.
No pamatiem līdz viduslaikiem
Saskaņā ar leģendu Sanmarīno vēsture sākas 298.-300. AD no Svētās Marinas, kas bēga no reliģiskām vajāšanām un aizgāja no pasaules. Bet svētceļnieku pūļi neļāva viņam doties pensijā, viņi nodibināja klosteri. Dokumenti liecina, ka klosteris faktiski pastāvēja 6. gadsimtā un neatkarīgi no tā politiskajiem kaimiņiem.
Turpmākajos gadsimtos dokumentos atrodams nosaukums "Sanmarīno", apdzīvotā vieta pārdzīvo saracēnu un madžāru reidus, nostiprina sienas, būvē vaļņus. Līdz 13. gadsimtam republikas robežas paplašinājās.
Mazā valsts atradās starp šīs pasaules varenajiem, tāpēc tā bija spiesta nostāties vienā pusē, izraisot attiecīgi pretējās puses dusmas. 13. gadsimtā sākās opozīcija pāvestiem un turpinājās līdz 16. gadsimtam.
Jauns laiks
18. gadsimtā Sanmarīno joprojām bija neatkarīga republika. Šī iemesla dēļ notika vēl viens konflikts ar pāvesta legātu, kardinālu Alberoni, kurš kopā ar armiju okupēja valsti. Viņš mēģināja piespiest cilvēkus dot zvērestu, savācot tos katedrālē un aizslēdzot uz vairākām dienām. Pāvests Klements XII atjaunoja republiku.
19. gadsimtā Sanmarīno centās saglabāt neitralitāti, un daudzos militāros konfliktos tā ieņēma sānu pozīciju. Pateicoties tam, valstij izdevās saglabāt savu neatkarību, lai gan kaimiņus vairākkārt mēģināja sagrābt teritorijas un aneksiju. Tai arī izdevās izdzīvot divdesmitā gadsimta briesmīgajos karos, vienlaikus saglabājot savu neatkarību.
